Eiropas valstu veselības politikas analīze
Pētījumā tika iekļautas 6 valstis, no tām Vācija, Nīderlande, Lielbritānija – valstis ar stabilām, pārbaudītām veselības aprūpes sistēmām; Norvēģija – nav ES dalībvalsts, šī brīža aprūpes sistēma veidojusies salīdzinoši nesen, kā arī Igaunija un Slovēnija, kas attīstības ziņā teorētiski varētu būt tuvu Latvijas situācijai.
Izmantotie avoti: Pasaules Veselības Organizācijas dati, pieejamie valstu veselības aprūpes interneta resursi.
Kopējie secinājumi
Katrā no izpētītajām valstīm ir atšķirīga vēsturiskā situācija, līdz ar to arī vēsturiski veidojusies veselības aprūpes sistēma un savi izaicinājumi. Vai tā būtu Vācija, kura uzskata sevi par vienu no obligātās veselības un sociālās apdrošināšanas pamatlicējām, taču piedzīvojusi divu dažādu sistēmu apvienošanas procesu, un par spīti tam šobrīd ir ar augstāko veselībai atvēlēto % no IKP (11%) Eiropas Savienībā, vai tā būtu Igaunija, kura par spīti Padomju Savienības mantojumam, kas bijis ļoti līdzīgs Latvijai, spējusi veselībai atvēlēto % daudzumu no IKP strauji kāpināt līdz pat 6,1%. Katrā valstī ir ļoti daudz individuālu īpatnību, ko būtu vērts ņemt vērā un izmantot, veidojot sistēmu Latvijā, taču ir arī vienojošās iezīmes, kuras varētu saukt par kvalitatīvas veselības aprūpes pazīmēm.
Primārajai aprūpei – primārā, “vārtu sarga” loma.
Pie šī secinājuma nonākušas visas pētītās valstis, turklāt, izdarīts secinājums, ka, ieguldot pietiekami līdzekļu primārajā aprūpē, iespējams ietaupīt citiem izdevumiem. Piemēram,
Nīderlandē ir labi attīstīta primārā veselības aprūpe, ko galvenokārt nodrošina ģimenes ārsti, kas ir atslēgas personas veselības aprūpes sistēmā. Katram pacientam ir jābūt reģistrētam pie ģimenes ārsta, pie citiem speciālistiem un uz slimnīcu var doties ar ģimenes ārsta norīkojumu. Ģimenes ārsta darbības efektivitāti raksturo sarūkošs norīkojumu skaits, lielāko daļu problēmu tiek atrisināts tieši ģimenes ārsta kabinetā, ģimenes ārstu apmeklējums veido 2/3 no poliklīniku kopējā apmeklējuma. Ģimenes ārsti daudz laika pavada runājot ar pacientu un viņu medicīniskās apmācības neatņemama sastāvdaļa ir komunikācijas prasmes. Tas zināmā mērā izskaidro arī nelielo izrakstīto recepšu skaitu – tikai 66% gadījumu pēc ģimenes ārsta apmeklējuma, salīdzinājumā ar 75-95% citās Eiropas valstīs. Tostarp, Nīderlandē ir aptuveni par 10% mazāk ārstu nekā vidēji ES valstīs, zobārstu ir par 30% mazāk, kamēr medmāsu skaits ir lielāks nekā vidēji citās ES valstīs. Nīderlandē īpaši domāts par ģimenes ārstu apmācību. Karaliskā Holandes medicīnas asociācija reģistrē ģimenes ārstus, to apmācību nodrošina ģimenes ārstu instruktori sadarbībā ar universitātēm. Ģimenes ārstu apmācība (papildus pamatstudijām) ir pagarināta no diviem uz trijiem gadiem, bez tam uz šo apmācību ir jāgaida rindā līdz 4 gadiem. Ne visās valstīs iedzīvotāji ir apmierināti ar ģimenes ārstu darbību un šādas sistēmas pastāvēšanu, piemēram, Igaunijā daļa iedzīvotāju izsaka neapmierinātību ar to, ka pie ģimenes ārsta jāiet arī tad, ja nepieciešams norīkojums pie citiem speciālistiem. Tomēr pētījumi rāda, ka tieši Igaunijā vairāk nekā 80% iedzīvotāju ir apmierināti ar ģimenes ārstu darbu, bez tam 80% gadījumu ģimenes ārstu var apmeklēt tajā dienā, kad to vēlas un tikai 7% gadījumu ir jāgaida ilgāk nekā 5 dienas. Saprotams, lai šāda sistēma strādātu, svarīgi ir nodrošināt vieglu pieejamību ģimenes ārstam.
Neatkarīgi no sistēmas, skaidri definēts līdzekļu apjoms, kas nonāk veselības aprūpē, kā arī šo līdzekļu sadalījums. Piemēram, Vācijā, kur Obligātā veselības apdrošināšana (OVA) vairāk domāta personām ar zemiem un vidējiem ienākumiem, daudzas personas ar atalgojumu virs vidējā līmeņa arī izvēlas OVA, jo tas izdevīgi sedz visas nepieciešamās manipulācijas un finansē ap 60% no visiem veselības izdevumiem. Ieguldījums OVA nav atkarīgs no riska un ir proporcionāls ienākumiem algotā darbā. OVA maksājumi iekļauj nestrādājošos dzīvesbiedrus un bērnus bez jebkādām piemaksām. Līdz pat 2004. gadam šīs izmaksas tika dalītas uz pusēm starp darba devēju un darbinieku, no 2005. gada proporcija mainījās 54:46 , vairāk jāmaksā darba devējam. Maksājums dažādiem fondiem ir dažāds, vidējais maksājums ir 14,2% no bruto ienākumiem. Galvenais princips – iedzīvotājiem ir zināms, cik no nomaksātajiem nodokļiem aiziet veselības budžetā vai arī - cik viņiem pašiem ir jāiemaksā obligātajā veselības apdrošināšanā. Turpinot izmaksu tematiku, pārsvarā gadījumu pētījumā apskatītajās valstīs pastāv skaidri definēti veselības aprūpes sistēmas apmaksātie pakalpojumi un maksas medicīnas pakalpojumi. Piemēram, Norvēģijas iedzīvotājiem ir skaidrs, ka par uzturēšanos slimnīcā nevajadzēs veikt līdzmaksājumus, taču vajadzēs maksāt, konsultējoties pie privātajiem speciālistiem, apmeklējot poliklīnikas, ģimenes ārstus, veicot laboratoriskus izmeklējumus un rentgenu, kā arī zāļu iegādi. Tai pat laikā, vairums no šiem izdevumiem ir iekļauti izmaksu “griestu” shēmā, kas nozīmē, ja kalendārā gada laikā šie griesti tiek sasniegti, tad Norvēģijas apdrošināšanas shēma (NAS) apmaksā visus atlikušos izdevumus, ja tādi vēl rodas. Katru gadu šie griesti tiek noteikti no jauna, piemēram, 2006. gadā tie bija 1615 Norvēģijas kronas, 2005. gadā griestus sasniedza ap 1 miljonu norvēģu, kas ir gandrīz ceturtā daļa no valsts iedzīvotājiem.
Medikamenti, to pieejamība. Medikamentu sadārdzinājums pēdējos gados paaugstinājis izdevumus veselības aprūpes sfērā, to atzīst visas apskatītās valstis, tomēr šī iemesla dēļ netiek samazināts kompensējamo medikamentu apjoms, bet gan palielināts veselības aprūpes budžets. Visās apskatītajās valstīs darbojas references cenu princips medikamentu apmaksai, taču, kā atzīst speciālisti, ja mediķis ir pārliecināts, ka pacientam ir nepieciešamas dārgākās zāles, tad valsts tās nodrošina.
Gultasvietu samazinājums slimnīcās – mērķtiecīgi īstenota politika.
Kā redzams no valstu veselības aprūpes apskata, viena no tendencēm šajā jomā ir gultasvietu samazinājums un slimnīcās pavadīto dienu skaita samazinājums. Tas kļūst iespējams, uzlabojot sadarbību starp ambulatoro aprūpi un stacionāro aprūpi, attīstot primāro aprūpi un ģimenes ārsta darbu, taču nav pieļaujama rindu veidošanās un pārslogotība. Tai pat laikā ir valstis, piemēram, Vācija, kas gultasvietu skaitu pagaidām nesamazina, jo uzskata, ka tam nav nepieciešamo priekšnoteikumu.
Gandrīz visās apskatītajās valstīs – veselības aprūpe ir starp valsts politikas prioritātēm, par to liecina pieaugošie % no iekšzemes kopprodukta, kas tiek novirzīti veselības aprūpei, kā arī speciālistu atzinumi.
Gandrīz visas valstis domā par aprūpes sistēmas uzlabošanu un reformām, lai pēc iespējas pilnīgāk kalpotu pacientu vajadzībām. Pacienti tiek iesaistīti lēmumu pieņemšanā. Ikvienā no valstīm, arī tajās, kur saskaņā ar pētījumiem ir ļoti liela apmierinātība ar veselības aprūpes pakalpojumiem (Nīderlande) nemitīgi tiek domāts par reformām, uzlabojumiem un to, lai veselības aprūpe pēc iespējas vairāk atbilstu pacientu vēlmēm.
Secinājumi par onkoloģijas slimnieku psihosociālo rehabilitāciju
Vācijā, Nīderlandē, Norvēģijā – onkoloģijas slimnieku psihosociālā rehabilitācija ir pašsaprotama onkoloģiskās terapijas sastāvdaļa, citviet tā ir pētījumu un attīstības stadijā. Onkoloģijas slimnieku psihosociālās rehabilitācijas nozīmību un nepieciešamību atzīst visās valstīs.
Psihosociālā rehabilitācija Vācijā. Medicīniskajai rehabilitācijai ik gadus tiek tērēti vairāk nekā 3 miljardi eiro, onkoloģisko pacientu rehabilitācijai, ap 18 % no šīs summas. Katru gadu ap 160 000 cilvēku iziet rehabilitāciju, tradicionāli tas notiek slimnīcās, specializētas klīnikas, ambulatori gadījumi ir reti. To veic interdisciplināras rehabilitācijas komandas, parasti 3 nedēļu periodā, katru dienu ir ap 6 nodarbībām. Ietver sevī: medicīnisku ārstēšanu, ja nepieciešams, fizioterapiju, fizikālo terapiju, sporta un vingrošanas terapiju, darba terapiju, veselības veicināšanas un pacienta izglītošanas lekcijas, psiholoģisko diagnostiku un konsultācijas, relaksācijas tehnikas, diētas konsultācijas, sociālo, sociālās likumdošanas un nodarbinātības konsultācijas, citas darbības.
Pētījumi rāda, ka tie pacienti, kas nav piedalījušies rehabilitācijas grupās, uzrāda zemākas funkcionālās un psihosociālās iemaņas. Pēdējos gados notikusi rehabilitācijas profesionalizēšanās – no veselības centriem un spa tā pārcelta uz profesionālām rehabilitācijas klīnikām, rehabilitācijas programmas kļuvušas plašākas. Lai pilnveidotu rehabilitācijas programmas, tiek veikti pētījumi šādos virzienos – rehabilitācijas rezultātu analīze, rehabilitācijas efektivitātes salīdzināšana klīnikās un ambulatori, pacientu atgriešanās darbā pēc rehabilitācijas.
Psihosociālā rehabilitācija onkoloģijas pacientiem – Nīderlande.
Nīderlandē darbojas vairākas rehabilitācijas programmas, kas domātas tieši onkoloģijas pacientiem. 12 nedēļu programma “Atlabšana & stabilitāte” sastāv no fiziskiem treniņiem divreiz nedēļā, ko vada fizioterapeits un 7 psihosociālām sesijām, ko vada dažādu nozaru speciālisti atkarībā no tēmas.
Bāzēta uz šo iepriekšējo programmu ir attīstīta jauna kas saucas “OncoRev”. Arī tā ir 12 nedēļu garumā, tāpat divreiz nedēļā tiek piedāvātas fiziskās aktivitātes, taču psihosociālā daļa tiek bāzēta uz paša pacienta individuālu apmācību un personības attīstību, ko kontrolē terapeits, minimāli iekļaujot grupu apmācību.
Lielbritānijas situācija – speciālisti atzīst, ka onkoloģijas pacienti nepietiekami pievēršas rehabilitācijas fiziskajai pusei.
Pētījumi rāda, ka pēc diagnozes noteikšanas pacienti samazina fiziskās aktivitātes un tādas tās paliek daudzus gadus pēc ārstēšanas. Tomēr ir tieši otrādi - vēzis var būt ir signāls, ka jāmaina dzīvesstils, uzvedība, paradumi, īpaši, ja pēc ārstēšanas pagājis vairāk nekā gads. Tradicionālais uzskats ir, ka vēža ārstēšanas procesā un pēc tam, rehabilitācijas periodā, vislabākais ir atpūta. Taču pētījumi rāda, ka mazkustība samazina dzīves kvalitāti, palielina nomāktību. Neaktīvi pacienti ir augstāka riska grupa atkārtotai slimībai. Arvien vairāk un vairāk ir pierādījumu tam, ka pat viegli un vienkārši vingrojumi dod lieliskus rezultātus.
Daudzās valstīs liels atbalsts valstu onkoloģisko problēmu risināšanā ir brīvprātīgās onkoloģiskās organizācijas un fondi.
Lielbritānijas Vēža izpētes institūts, Holandiešu vēža biedrība, Vācijas vēža palīdzības biedrība, kas ziedojumos saņem vairākus miljonus katru gadu, šajās valstīs ir būtisks atbalsts onkoloģisko slimību izpētē un ārstēšanā, kā arī darbā ar pacientiem.
