Vācija


Īsumā
Aptuveni 82,5 miljoni iedzīvotāju, pēdējos gados to iedzīvotāju daudzums, kas vecāki par 65 gadiem, pieaudzis no 15 līdz 18%, to iedzīvotāju skaits, kas vecāki par 80 gadiem palicis nemainīgs – ap 3,8%, taču plānots, ka tas palielināsies. Vidējais dzīves ilgums pēdējos gados ir palielinājies – 75,6 gadi vīriešiem un 81,6 gadi sievietēm. 2004. gadā Vācija bija trīspadsmitajā vietā pasaulē dzīves ilguma ziņā. Vācijai ir ļoti zems zīdaiņu mirstības līmenis (4,7% no 1000). Galvenie nāves cēloņi ir kardiovaskulārās slimības (vidēji biežāk nekā citās ES valstīs) un audzēji (vidēji zemāks rādītājs nekā citās ES valstīs). Visizplatītākais vēža veids vīriešiem – prostatas vēzis, sievietēm – krūts vēzis, otrajā vietā – zarnu vēzis, trešajā – plaušu vēzis. Vācija ir 4 ģimenes ārsti uz 1000 iedzīvotājiem, kā arī 8 gultasvietas slimnīcās uz 1000 iedzīvotājiem (2009. gada Pasaules Veselības Organizācijas dati).
 
 
Vācijas veselības aprūpes sistēma
Veselības aprūpes sistēmu Vācijā raksturo obligātās veselības apdrošināšana, ko papildina savstarpēji konkurējoši slimību fondi, kā arī privāti un sabiedriski veselības aprūpes nodrošinātāji. Vidēji 90% iedzīvotāju ir apdrošināti – ap 80% ar obligāto apdrošināšanas programmu, 10 % – brīvprātīgi.
 
 
Veselības aprūpes pārraudzība
Nacionālā līmenī veselības aprūpi pārrauga Federālā asambleja, Federālā padome un Federālā Veselības un sociālās drošības ministrija. Šīs institūcijas ir atbildīgas par reformām un izmaiņām likumdošanā. Lander ir atbildīgs par stacionārās kapacitātes plānošanu, investīcijām slimnīcās, aprūpes namos,   par farmācijas kompāniju uzraudzību utt.
Korporatīvajā līmenī ir bezpeļņas slimību fondi un to asociācijas, kā arī ar obligāto veselības apdrošināšanu saistītie ārsti un zobārsti no pakalpojumu nodrošinātāju puses. Slimību fondi ir līdzekļu savācēji, pakalpojumu pircēji un maksātāji par pakalpojumiem, to skaits beidzamajos gados ir samazinājies četrkārtīgi, galvenokārt apvienošanās rezultātā. Likumīgi reģistrētām pacientu organizācijām ir dotas tiesības piedalīties likumdošanas un lēmumu pieņemšanas apspriedēs, taču tām nav tiesību balsot.
Ambulatorā aprūpe ir nodota privāto peļņas organizāciju rokās, kas tiek strikti uzraudzītas, taču slimnīcu pārvaldība ir miksēta. Privātajās slimnīcās pēdējā laikā gultu skaits ir pieaudzis, taču 99% privāto slimnīcu gultu ir pieejamas obligātās veselības apdrošināšanas īpašniekiem.
 
 
Veselības aprūpes finansēšana un izdevumi
Galvenie ienākumi: obligātā veselības apdrošināšana un privātā veselības apdrošināšana (Gesetzliche Krankenversicherung & Private Krankenversicherung).
Obligātā veselības apdrošināšana (OVA) vairāk domāta personām ar zemiem un vidējiem ienākumiem, taču daudzas personas ar atalgojumu virs vidējā līmeņa arī izvēlas OVA. Obligātā veselības apdrošināšana finansē ap 60% no visiem veselības izdevumiem. Ieguldījums OVA nav atkarīgs no riska un ir proporcionāls ienākumiem algotā darbā. OVA maksājumi iekļauj nestrādājošos dzīvesbiedrus un bērnus bez jebkādām piemaksām. Līdz pat 2004. gadam šīs izmaksas tika dalītas uz pusēm starp darbadevēju un darbinieku, no 2005. gada proporcija mainījās 54:46 , vairāk jāmaksā darbadevējam. Maksājums dažādiem fondiem ir dažāds, vidējais maksājums ir 14,2% no bruto ienākumiem.
Katrai personai ir tiesības izvēlēties slimību fondu, bet fondiem ir pienākums slēgt līgumu ar jebkuru, kas to vēlas. Kopš riska kompensācijas shēmas ieviešanas, starpība starp iemaksām dažādos fondos ir mazinājusies. Toties palielinājusies tā summa, kas katram fondam jāiemaksā riska noguldījumā. Galvenā problēma – šī apdrošināšana nav uzkrājoša, tas nozīmē, ka neveidojas uzkrājums vecumdienām vai augstāku izmaksu pakalpojumiem. Tā kā sabiedrības vidējais vecums kļūst arvien lielāks, pastāv risks, ka fondos ar laiku radīsies deficīts vai arī tiks pieprasītas augstākas prēmijas.
 
 
Papildus finansējuma avoti
Valsts pensiju apdrošināšana dod ieguldījumu 1,8% apmērā , galvenokārt darbinieku medicīniskajai rehabilitācijai, bet ar darbu saistīto nelaimes gadījumu apdrošināšana dod 1,7% ieguldījumu.
 
Arī valdība un municipalitātes dod savu ieguldījumu veselības aprūpē, galvenokārt aprīkojuma iegādē un jaunu aprūpes centru celtniecībā (~8%)
Arī mājsaimniecības un bezpeļņas organizācijas dod savu ieguldījumu tiešo un līdzmaksājumu veidā, neformāli maksājumi nav pieņemti. Līdzmaksājums par vienu dienu slimnīcā ir vidēji 10 EUR, par servisu un medikamentiem poliklīnikā – vidēji 10-15Eur.
 
 
Privātā veselības apdrošināšana
Aptuveni 8% no veselības izdevumiem sedz privātā veselības apdrošināšana, nodrošinot pakalpojumus ap 10% iedzīvotāju, pastāv aptuveni 49 privātie apdrošinātāji.
 
 
Primārā un sekundārā ambulatorā aprūpe
Ambulatoro aprūpi piedāvā galvenokārt privātas peļņu nesošas organizācijas. Pacientiem ir brīva izvēle, pie kādiem ārstiem, psihoterapeitiem, zobārstiem, farmakologiem u.c. speciālistiem iet. OVA īpašniekiem 96% gadījumu ir brīva pieeja poliklīniku ārstiem, kamēr 4% poliklīniku nav saistībā ar OVA un apkalpo pacientus ar privāto apdrošināšanu vai par tiešo samaksu.
 
OVA angažētie ārsti piedāvā gandrīz visu veidu pakalpojumus. Ģimenes ārsti (ģimenes ārsti, internisti un pediatri – visi kopā veido aptuveni pusi no visiem OVA angažētajiem ārstiem) īsti nav gate-keeper jeb primārās veselības aprūpes situācijas pārvaldītāji, tomēr viņu loma pēdējos gados ir pieaugusi. Visiem OVA angažētajiem ārstiem, kā arī psihologiem obligāti jābūt reģionālo ārstu asociāciju biedriem. Viņiem ir jānodrošina ambulatorā aprūpe darba laikā un ārpus darba laika, par to viņiem ir zināms monopols aprūpes nodrošināšanā un tiesības apspriest kontraktus ar slimību fondiem.
 
 
Sekundārā un tertiārā slimnīcu aprūpe
Slimnīcu aprūpi nodrošina valsts (54%), privātās bezpeļņas (38%) un privātās peļņas (8%) slimnīcas. Lai gan gultu skaits un vidējais slimnīcā pavadīto dienu skaits ir krasi samazināts, kapacitāte salīdzinot ar vidējo Eiropā vēl arvien ir augsta.
Tradicionālais dalījums starp ambulatoro un stacionāro aprūpi ir mazinājies, piedāvājot ķirurģiskus pakalpojumus poliklīnikās, kā arī slimnīcās ārsti pieņem pacientus uz konsultācijām.
 
 
Sociālā aprūpe
Ilgtermiņa aprūpes apdrošināšana ir obligāta gandrīz visiem iedzīvotājiem un to koordinē vai nu ilgtermiņa aprūpes fondi vai privātās veselības apdrošināšanas organizācijas .
 
 
Cilvēkresursi un apmācība
Veselības aprūpes sektorā strādā 4,2 miljoni Vācijas iedzīvotāju, tas ir aptuveni 10,6 % no visiem strādājošajiem. Aptuveni puse no šiem darbiniekiem strādā slimnīcās. Šī gadsimta sākumā ārstu daudzums pieaudzis gandrīz par 20% (3,4 uz 1000 iedzīvotājiem), šobrīd sasniedzot vidējo ES valstu līmeni. Savukārt, vidējā medicīniskā personāla skaits pieaudzis, sasniedzot 8,5 uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir krietni virs vidējā ES dalībvalstu līmeņa (7,7 uz 1000 iedzīvotājiem). Kopš 2004. gada medicīnas darbiniekiem obligāti nepieciešama tālākizglītība, tas tiek kontrolēts reizi piecos gados.
 
 
Farmācija
Līdz 2003. gadam, ja medikamenti bija licenzēti, tos apmaksāja OVA, izņemot tos, kas skaitījās kā neefektīvi vai ārstēja ikdienišķas slimības. Kopš 2004. gada netiek apmaksātas arī tā dēvētās “dzīvesstila zāles” un citi bezrecepšu medikamenti.
Medikamenti ir kļuvuši par visātrāk augošo izdevumu sadaļu, lai arī notikusi būtiska farmācijas tirgus reorganizācija – katram farmkologam var piederēt līdz trim aptiekām, ir atļauts sūtīt zāles pa pastu, ir liberalizēta bezrecepšu medikamentu cenu veidošanas politika, recepšu medikamentiem nedrīkst būt lielāks uzcenojums kā eiro 8.10 + fiksēti 3%
 
 
Finanšu resursu dalījums
Slimnīcas tiek finansētas divējādi: investīcijas slimnīcām, kas iekļautas ilgtermiņa plānos, pārskata 16 pavalstu valdības un tās finansē valsts un federālās valdības kopīgi, kamēr slimību fondi ir atbildīgi par slimnīcu uzturēšanas un regulārajiem izdevumiem.
Vācija ir adaptējusi Austrālijas sistēmu ar diagnozēm saistītās grupas (diagnosis- related groups DRG), kas aizstāj iepriekšējo miksēto maksāšanas sistēmu. Šobrīd slimnīcām jāuzskaita savas aktivitātes saskaņā ar DRG shēmu.
 
 
Samaksa ārstiem
Katru gadu reģionālās ārstu biedrības diskutē par OVA angažēto ārstu apmaksu. Slimības fondi pārskaita fiksēto samaksu par vienu iedzīvotāju attiecīgajā reģionā uz ārstu biedrību, kas tālāk to sadala pa ambulatorajām nodaļām. Tas tad arī veido ambulatoro ārstu budžetu. Reģionālās asociācijas sadala finanšu resursus atsevišķos fondos ģimenes ārstiem un speciālistiem, atbilstoši nacionāli adaptētām shēmām.
OVA angažētie ārsti saņem ienākumus no reģionālajām ārstu biedrībām (par OVA apdrošinātajiem) , privātajiem apdrošinātājiem un citiem avotiem, galvenokārt no tiešajiem maksājumiem. Limiti pakalpojumiem un receptēm ir atkarīgi no ārsta specialitātes un pacienta vecuma. To kontrolē un arī sankcionē reģionālās ārstu biedrības sadarbībā ar slimību fondiem. Tiek respektēti izņēmumi, ja tie nepieciešami pacientam.
 
 
Reformas
Vācija piedzīvojusi dažādas reformas veselības aprūpē, pirmkārt tas bija Vācijas apvienošanās brīdī, kas vajadzēja apvienot arī divas pilnīgi atšķirīgas sistēmas, bez tam nemitīgi notiek pārrunas par izmaksu efektivitāti, pakalpojumu atbilstību un pacientu lielāku iesaistīšanu. Nākotnē reformas paredz stiprināt iedzīvotāju veselības profilaksi un efektīvāk koordinēt iesaistīto pušu darbību.
Vācijas iedzīvotājiem uz ārstu pakalpojumiem jāgaida salīdzinoši maz un ir vienlīdz laba speciālistu pieejamība, lai gan laukos tā varbūt nedaudz zemāka.
Dažādi izmaksu ierobežojošie faktori, ieskaitot sektoru budžetus, references cenas, recepšu ierobežošanu ir ļāvušas noturēt veselības aprūpes budžetu tuvu IKP pieaugumam. Taču šie pasākumi nav ļāvuši slimību fondiem nepalielināt iemaksas, tās ir cēlušas. Mīnuss Vācijas veselības aprūpē – nav attīstīta sadarbība starp sektoriem, tā dēvētā integrētā piegādes sistēma, kad slimnīcas uzņemas daļu ambulatorās aprūpes, bet poliklīnikas nodrošina vienkāršākos slimnīcu pakalpojumus. Tas varētu dot slimnīcām jaunas attīstības perspektīvas, taču būtiski palielināt pat dubultot ambulanču slodzi.
 
 
Vācijas vēža izpētes centrs
Katru gadu Vācijā vēzis tiek diagnosticēts vairāk nekā 450 000 cilvēku. Vēzis ir slimība – izaicinājums pētniekiem, jo katrs gadījums ir gandrīz unikāls, nemaz nerunājot par daudzajiem vēža veidiem. DKFZ ir lielākais biomedicīniskās izpētes institūts Vācijā ar vairāk kā 2500 darbiniekiem, no tiem 1000 ir zinātnieki. Galvenie darbības virzieni ir vēža attīstības mehānismu izpēte, riska faktoru identificēšana un dažādu stratēģiju izstrāde, kas varētu palīdzēt aizsargāt cilvēkus no saslimšanas ar vēzi. 2008. gadā viens no centra pētniekiem ir saņēmis Nobela prēmiju par atklājumu, ka cilvēka papilomvīruss izraisa kakla vēzi. Centrā ietilpst Onkoloģiskās informācijas serviss, kas izplata informāciju vēža pacientiem un viņu tuviniekiem, kā arī sabiedrībai kopumā.
www.dkfz.de (Vēža izpētes institūts)
 
 
Vācijas vēža palīdzības biedrība (German Cancer Aid)
Bezpeļņas organizācija, kas dibināta, lai cīnītos ar vēzi visdažādākajos veidos, jau no pirmsākumiem to atbalstījuši tikai ziedotāji, tā vienmēr bijusi neatkarīga no politiskām organizācijām un farmācijas kompānijām.
Ar moto “Palīdzība. Izpēte. Informācija” organizācija atbalsta pētniecības projektus, lai uzlabotu profilaksi, diagnosticēšanu, ārstēšanu, pēcoperāciju aprūpi un pašpalīdzību. Tā palīdz uzlabot aprīkojumu un personāla darbu slimnīcās, kā arī uzlabot ārstēšanas, izpētes un rehabilitācijas procesus. Slimnieki, kas nokļuvuši finansiālās grūtībās savas slimības dēļ, var saņemt padomu, palīdzību, kā arī reizēm – finansiālu atbalstu. Būtiska biedrības darbības daļa ir informēšana par profilaksi, kā arī iedzīvotāju motivēšana doties regulāri pārbaudīties.
www.krebshilfe.de/english (Vācijas vēža palīdzības biedrība)
 
 
Psihosociālā rehabilitācija
Sociālā drošība ir daļa no obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas, tai ir ļoti senas tradīcijas - jau no 19 gadsimta. Medicīniskajai rehabilitācijai ik gadus tiek tērēti vairāk nekā 3 miljardi eiro, onkoloģisko pacientu rehabilitācijai, ap 18 % no šīs summas. Katru gadu ap 160 000 cilvēku iziet rehabilitāciju, tradicionāli tas notiek slimnīcās, specializētas klīnikas, ambulatori gadījumi ir reti. To veic interdisciplināras rehabilitācijas komandas, parasti 3 nedēļu periodā, katru dienu ir ap 6 nodarbībām. Ietver sevī:
medicīnisku ārstēšanu, ja nepieciešams, fizioterapiju, fizikālo terapiju, sporta un vingrošanas terapiju, darba terapiju, veselības veicināšanas un pacienta izglītošanas lekcijas, psiholoģisko diagnostiku un konsultācijas, relaksācijas tehnikas, diētas konsultācijas, sociālo, sociālās likumdošanas un nodarbinātības konsultācijas, citas darbības.
Pētījumi rāda, ka tie pacienti, kas nav piedalījušies rehabilitācijas grupās, uzrāda zemākas funkcionālās un psihosociālās iemaņas. Pēdējos gados notikusi rehabilitācijas profesionalizēšanās – no veselības centriem un spa tā pārcelta uz profesionālām rehabilitācijas klīnikām, rehabilitācijas programmas kļuvušas plašākas. Lai pilnveidotu rehabilitācijas programmas, tiek veikti pētījumi šādos virzienos – rehabilitācijas rezultātu analīze, rehabilitācijas efektivitātes salīdzināšana klīnikās un ambulatori, pacientu atgriešanās darbā pēc rehabilitācijas.
Www.cancer.dk.NR/rdonlyres
 
Avoti:
http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0008/98846/E85472sum.pdf
www.krebshilfe.de/english
Www.cancer.dk.NR/rdonlyres
www.dkfz.de
www.who.int

Jaunumi

INTERNETA TIEŠRAIDE TIEŠRAIDE KONFERENCES TIEŠRAIDE SOS