Nīderlande

Īsumā
Valstī ir vairāk kā 16 miljoni iedzīvotāju. Vīriešu dzīves vidējais ilgums 76 gadi (nedaudz vairāk nekā vidēji ES valstīs), sieviešu dzīves vidējais ilgums 80,7 gadi (nedaudz mazāk nekā vidēji ES valstīs).
Galvenie nāves cēloņi – kardiovaskulārās slimības, onkoloģiskās saslimšanas.
Veselības aprūpes izdevumi Nīderlandē kopš 1980. gada ir trīskāršojušies, 2009. gadā tie bija 9,9% no IKP, tuvu vidējam ES valstu rādītājam, ārstu skaits uz 1000 iedzīvotājiem – 3,5; gultu skaits slimnīcās – 3.
 
 
Nīderlandes veselības aprūpes sistēma
Nīderlandes veselības aprūpes sistēma lielā mērā atšķiras no pārējām ES valstīm, jo tā vēsturiski dibināta pēc brīvprātīgo organizāciju iniciatīvas, tāpēc lielākā daļa slimnīcu ir privātas bezpeļņas organizācijas.
Veselības aprūpes sistēma sastāv no trim paralēlām apdrošināšanas sadaļām, katra no tām tiek regulēta atsevišķi. Nemitīgi tiek diskutēts par veselības aprūpes sistēmas struktūras reformām, pamatā domājot par visu triju apdrošināšanas sistēmu apvienošanu vienā, lai palielinātu konkurētspēju un efektivitāti. Par spīti diskusijām, Nīderlande ir to Eiropas valstu grupā, kas ir apmierinātas vai daļēji apmierinātas ar veselības aprūpi (6. Pozīcija), kā paši uzskata, lielā mērā pateicoties spēcīgajai un labi attīstītajai primārajai aprūpei.
 
Veselības aprūpes pārraudzība
Nīderlandes Veselības, labklājības un sporta ministrija nosaka veselības aprūpes politiku, tā nodrošinot pārdomātu un kvalitatīvu iedzīvotāju veselības aprūpi ilgtermiņā.
Trīs Valsts inspektorāti monitorē un uzrauga veselības aprūpes kvalitāti un iedzīvotāju labklājības līmeni.
Nīderlandes Sociālo lietu un nodarbinātības ministrija sadarbojas ar Veselības, labklājības un sporta ministriju nodarbinātības un sociālās drošības jautājumos, ir atbildīga par sociālās drošības shēmām, kas saistītas ar veselību.
Nīderlandes Finanšu ministrija kopīgi ar Veselības, labklājības un sporta ministriju ir atbildīgas par privāto veselības apdrošinātāju darbību.
Bez tam Nīderlandē pastāv dažādi slimību fondi; Veselības aprūpes Apdrošināšanas valde, kurā ietilpst 9 Veselības, labklājības un sporta ministrijas apstiprināti locekļi, kas konsultē ministriju un uzrauga veselības aprūpes sistēmu; Veselības aprūpes apdrošināšanas pārraudzības valde.
 
 
Veselības aprūpes padomdevēju un administratīvās organizācijas
Veselības konsīlijs sastāv no 160 locekļiem, tā uzdevums ir konsultēt valdību par medicīnas zinātnisko pusi, veselības aprūpes jautājumiem, sabiedrības veselības jautājumiem un dabas aizsardzību.
Veselības aprūpes un sabiedrības veselības konsīlijs, ko nozīmē karaliene, nodrošina valdību ar stratēģiskiem padomiem veselības aprūpē un labklājības jautājumos.
Veselības aprūpes tarifu valde ir neatkarīga valdības organizācija, kas nosaka vadlīnijas veselības tarifos, nosaka maksimālos tarifus, veido pārskatus un uzrauga, vai tiek ievērots Veselības tarifu akts.
Medikamentu valde ir atbildīga par farmācijas kompāniju regulēšanu.
Nīderlandes slimnīcu valde sniedz padomus par slimnīcu darbības plānošanu un infrastruktūras attīstību.
Sabiedrības veselības un vides nacionālais institūts apkopo datus par sabiedrības veselību un veselības aprūpi, veic klīniskos testus un strādā ar vakcīnām.
 
 
Veselības aprūpes sabiedriskās organizācijas
Karaliskā Holandes medicīnas asociācija, kas pārstāv ārstus.
Holandes pacientu un patērētāju federācija (Dutch Federation of patients and consumers), kas pārstāv pacientu un pakalpojumu patērētāju organizācijas un izplata sabiedrībā informāciju.
Holandes veselības aprūpes uzlabojumu institūts (Dutch institute for health care improvement), kas sastāv no 4 patērētāju grupām, kas fokusējas uz kvalitātes nodrošināšanu un pacientu aprūpes uzlabošanu.
 
 
Veselības aprūpes finansējums un izdevumi veselības aprūpē
Nīderlandes medicīniskā aprūpe galvenokārt tiek apmaksāta ar publisko un privāto veselības apdrošināšanas programmu palīdzību.
Pastāv trīs apdrošināšanas sadaļas:
  • Nacionālā veselības apdrošināšana izņēmuma medicīniskajiem izdevumiem (AWBZ)
  • Slimību fonds personām ar zemiem ienākumiem un privātā, galvenokārt brīvprātīga veselības apdrošināšana
  • Privātā brīvprātīgā veselības apdrošināšana
 
 
Nacionālā veselības apdrošināšana izņēmuma medicīniskajiem izdevumiem (AWBZ)
Iekļauj sevī izņēmuma medicīniskos izdevumus par ilgtermiņa aprūpi vai augstus ārstēšanās izdevumus, ko sedz AWBZ. Ar ļoti nelieliem izņēmumiem ikviens, kas dzīvo Nīderlandē, var saņemt šī virziena apmaksātos medicīnas pakalpojumus. To apjoms sastāda aptuveni 40% no kopējiem veselības izdevumiem. Šīs apdrošināšanas izmaksas sedz procentu iemaksas un valdības fondi. Strādājošie maksā nodokļus no algas, kamēr tie, kas saņem pabalstus, maksā zināmus procentus no saviem pabalstiem. Ja nav ar nodokļiem apliekamu ienākumu, cilvēkiem nav jāmaksā.
 
Parastā medicīniskā aprūpe, slimību fonds personām ar zemiem ienākumiem un privātā, galvenokārt brīvprātīga veselības apdrošināšana
Otrā apdrošināšanas sadaļa ietver parasto medicīnisko aprūpi un tās izmaksas sedz slimību fonda apdrošināšana, privātā medicīniskā apdrošināšana vai veselības apdrošināšanas shēma valsts ierēdņiem. Šie trīs komponenti ietver aptuveni 50% no veselības aprūpes izdevumiem. Ikviens, kura alga ir zem EUR 32 600 (2004. Gadā) un visi sociālās palīdzības saņēmēji ir apdrošināti šajā apdrošināšanas sadaļā. Nīderlandes rezidenti, kas atbilst ZFW noteiktajiem kritērijiem, automātiski ir apdrošināti un viņiem ir jāmaksā noteiktās iemaksas, neatkarīgi no tā, vai viņi vēlas vai ne izmantot piedāvātos pakalpojumus. Tomēr, lai iegūtu pakalpojumus, noteikti jāreģistrējas šajā fondā, veselības aprūpe piemērojas arī dzīvesbiedriem un bērniem.
Ienākumi šajā apdrošināšanas sadaļā nāk no darba devēja/ darbinieka iemaksām (gan procentuāli, gan vienotas likmes), valdības iemaksām (24% no izdevumiem) un privātā sektora ieguldījuma.
 
Privātā brīvprātīgā veselības apdrošināšana
To izmanto aptuveni 30% iedzīvotāju. Apdrošināšana sadalās divas kategorijās – standarta un citas formas. Standarta polisi apmaksā apdrošināšanas ņēmējs, nevienam nav obligāti jāiegādājas šī polise, tā nesedz laulāto un apgādājamo izdevumus.
 
Citi finansējuma avoti
Nodokļi , papildus apdrošināšana u.c.
 
 
Veselības aprūpes organizēšana
Veselības aprūpe tiek organizēta caur municipālajiem vai rajonu servisiem, ar reģionālā un nacionālā līmeņa monitoringu un uzraudzību, ko veic Veselības aprūpes inspekcija. Prevencijas nostiprināšana vienmēr ir bijusi veselības aprūpes politikas pamatā. Uzsvars tiek likts arī uz sociālekonomisko atšķirību mazināšanu un mirstības vecuma palielināšanu.
 
Primārā veselības aprūpe
Nīderlandē ir labi attīstīta primārā veselības aprūpe, ko galvenokārt nodrošina ģimenes ārsti, kas ir atslēgas personas veselības aprūpes sistēmā. Katram pacientam ir jābūt reģistrētam pie ģimenes ārsta, pie citiem speciālistiem un uz slimnīcu var doties ar ģimenes ārsta norīkojumu. Ģimenes ārsta darbības efektivitāti raksturo sarūkošs norīkojumu skaits, lielāko daļu problēmu tiek atrisināts tieši ģimenes ārsta kabinetā, ģimenes ārstu apmeklējums veido 2/3 no poliklīniku kopējā apmeklējuma. Ģimenes ārsti daudz laika pavada runājot ar pacientu un viņu medicīniskās apmācības neatņemama sastāvdaļa ir komunikācijas prasmes. Tas zināmā mērā izskaidro arī nelielo izrakstīto recepšu skaitu – tikai 66% gadījumu pēc ģimenes ārsta apmeklējuma, salīdzinājumā ar 75-95% citās Eiropas valstīs. Ģimenes ārstiem parasti ir individuālas prakses katrā kopienā.
 
Sekundārā un augstākā aprūpe
Šo medicīnisko aprūpi nodrošina medicīnas speciālisti slimnīcās ar ambulatorām un stacionārām iespējām. 90% slimnīcu ir privātas, bezpeļņas organizācijas, 10% - universitāšu slimnīcas. Slimnīcas tiek klasificētas kā mācību (8), vispārējās (100) un speciālās (28). Apvienojoties un paplašinoties, slimnīcas ir atradušas iespēju palielināt savu kapacitāti, par spīti prasībām samazināt gultasvietas katrā reģionā. Tomēr gultasvietu skaits kopš 80 gadiem ir samazināts par trešdaļu, apstājoties pie 3,1 uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir krietni zem Eiropas vidējā rādītāja.
Pēdējos gados būtiski mainījusies slimnīcu pārvalde, uzticot vidējā līmeņa vadītājiem un administratoriem lielāku atbildību par slimnīcas darbību. Bez tam, gandrīz visas lielās akadēmiskās slimnīcas ir piedzīvojušas decentralizāciju, kā arī tieši medicīnas speciālistu ciešāku iesaisti vadības darbā un lēmumu pieņemšanā.
 
Sociālā aprūpe
Tajā ietilpst pansionāti un veco ļaužu pansionāti. Nīderlandē ir visaugstāk novērtētā veco ļaužu aprūpes kvalitāte Eiropā. AWBZ apmaksā veco ļaužu dzīvošanu pansionātā, pats iemītnieks maksā tikai nelielu naudas summu, kas ir procentuāli atkarīga no ienākumu lieluma. Katram senioram ir ģimenes ārsts, kas ir atbildīgs par viņa veselības stāvokli.
Nīderlandē ir dažādi garīgās veselības centri, sākot no ambulatorām klīnikām līdz speciālām mājām, kur var uzturēties ilgtermiņā, un no psihiatriskām nodaļām slimnīcās, kas domātas vecākiem ļaudīm līdz terapeitiskām grupām reģionos.
66 garīgās veselības departamenti vispārējā profila slimnīcās un universitāšu slimnīcās nav pārāk apjomīgi, un tur vidēji pavadīto dienu skaits arī nav pārāk liels, tāpat tā slimnīcā pavadīto dienu skaits vispār.
 
 
Cilvēkresursi un apmācība medicīnas aprūpē
Nīderlandē ir aptuveni par 10% mazāk ārstu nekā vidēji ES valstīs, zobārstu ir par 30% mazāk , kamēr medmāsu skaits ir lielāks nekā vidēji citās ES valstīs.
Karaliskā Holandes medicīnas asociācija reģistrē ģimenes ārstus. To apmācību nodrošina ģimenes ārstu instruktori sadarbībā ar universitātēm. Ģimenes ārstu apmācība (papildus pamatstudijām) ir pagarināta no diviem uz trijiem gadiem, bez tam uz šo apmācību ir jāgaida rindā līdz 4 gadiem. Lai sadarbotos ar apdrošināšanas fondiem, ģimenes ārstiem noteikti ir jāreģistrējas, viņi tiek izslēgti no reģistra, ja nav bijuši aktīvā darbībā pēdējo piecu gadu laikā.
Vidēji uz 1000 iedzīvotājiem Nīderlandē ir gandrīz 3,5 ģimenes ārsti.
 
 
Medikamenti
Nīderlandes farmācijas politikā ir trīs pamatnostādnes:
  • Augsta kvalitāte, sagatavošana, izplatīšana un piegāde
  • Izmaksu kontrole
  • Atbildīga lietošana
 
Nīderlandē tiek ievērota gan nacionālā, gan ES licenzēšanas procedūra. Ja kāds medikaments tiek licenzēts, tad valdība nosaka, vai tas tiks apmaksāts vai ne, balstoties uz terapeitiskā efekta un izmaksu izvērtējumu un salīdzinot ar līdzīgu produktu apmaksājamajā paketē.
Izdevumi medikamentiem pēdējos gados ir pieauguši, galvenokārt tāpēc, ka ir parādījušies daudzi jauni un dārgi medikamenti.
 
Atmaksas sistēma ir balstīta uz medikamentu ar salīdzināmu iedarbību
vidējo cenu (references cenu sistēma). Ja medikamenta cena ir augstāka nekā vidējā attiecīgajā grupā, pacientam jāpiemaksā starpība.
 
Medicīnas pakalpojumu sniedzēju apmaksa
Samaksa slimnīcām
Slimnīcas finansē apdrošinātāji vai pacienti pēc slimnīcu piestādītajiem rēķiniem. Kopš 2000. gada samaksa ir tiešā saistībā ar pakalpojuma izpildi un tas ir pirmais solis ceļā uz apmaksas sistēmas maiņu. Tas galvenokārt domāts tāpēc, lai apkarotu rindas un darbs notiktu ātrāk. Paralēli tam, slimnīcām nav jāuztraucas par pamatfinansējumu, tas tiek saņemts papildus.
 
Ārstu apmaksa
Ģimenes ārsti saņem samaksu no ZFW, balstoties uz apkalpojamo pacientu daudzumu, kā arī atalgojumu par servisu no privāti apdrošinātajiem. Kopš 1995. Gada medicīnas speciālistu atalgojums ir iekļauts slimnīcu budžetā, viņiem tiek maksāts par padarīto darbu. Ja pieprasījums ir bijis mazāks nekā paredz vienošanās, atalgojums arī ir mazāks, ja pieprasījums lielāks, slimnīcas pieprasa lielāku summu no apdrošinātājiem.
 
 
Reformas
Valdība vairākkārt nākusi klajā ar priekšlikumu vairākās apdrošināšanas sistēmas apvienot zem viena jumta, ieviešot pamata apdrošināšanas shēmu, kas ikvienam nodrošinātu pamatpakalpojumus veselības aprūpē. Plāns bija ieviest obligātu maksājumu, kas būtu atkarīgs no cilvēka ienākumiem + neliela vienota samaksa. Papildus tie, kas vēlas, varētu iegādāties privātu apdrošināšanu, taču par to vēl arvien tiek diskutēts.
Pēdējās dekādes tendences:
  • valdība vēlas, lai lielāku atbildību par medicīnas pakalpojumu nodrošināšanu uzņemtos apdrošinātāji
  • starp aprūpes piegādātājiem ir lielāka konkurence,
  • arvien biežāk paceļas diskusijas par tirgus un ne tirgus elementu apvienošanu veselības aprūpē
 
Mācības, ko atzīmē paši nīderlandieši:
  • Radikālas reformas veselības aprūpē prasa daudzus gadus, tāpēc ir visai sarežģīti īstenojamas, jo valdība pie varas parasti ir tikai četrus gadus, katra nākamā valdība nāk ar saviem plāniem
  • Uz brīvo tirgu orientētai veselības aprūpei, ko vēlas integrēt pašreizējā sistēmā, tomēr nepieciešama nopietna regulēšana
  • Pirms integrēt brīvā tirgus elementus veselības aprūpē, jānodrošinās no “krējuma nosmelšanas” , kas varētu notikt.
 
 
Pacientu tiesības Nīderlandē
Attiecībā uz pacientu tiesībām Nīderlande ir viena no pionieru valstīm, jau 1995. gadā pacientu tiesības tika iekļautas valsts civillikumā ( Act on the medical treatment contract) ar mērķi skaidrot un stiprināt pacienta tiesisko stāvokli. Vairākas valstis, piemēram Lietuva un Igaunija, šo aktu izvēlējušās par paraugu sava pacientu tiesību akta izveidei.
 
Sabiedriskās organizācijas: Holandiešu vēža biedrība (Dutch Cancer Society)
Šobrīd lielākā labdarības organizācija Nīderlandē, dibināta 1949. gadā ar karalienes Vilhelmīnes svētību, šobrīd organizācijas patronese ir karaliene Beatrikse.
Vēža biedrība ir nacionāla mēroga organizācija, 80% no tās budžeta tiek novirzīta onkoloģijas jautājumu izpētei, 20% sabiedrības informēšanai un uzmanības pievēršanai, kā arī onkoloģisko slimību profilaksei un pacientu atbalsta programmām.
Biedrība bāzējas Amsterdamā, tajā ir 140 algoti darbinieki un aptuveni 120 000 brīvprātīgo visā valstī. Bez tam biedrībai ir aptuveni 1600 lokālo šūniņu, kas organizē ikgadējo door-to-door kampaņu, lai savāktu naudu cīņai pret onkoloģiskām saslimšanām (ikgadējie ieņēmumi ap 9 miljoni eiro), biedrības kopējie ikgadējie saņemtie ziedojumi ir ap 130 miljoniem eiro (plānotais 2012. Gadā)
Biedrību atbalsta arī 880 000 donori, bet gandrīz nemaz naudas netiek saņemts no valdības.
 
Misija
Holandiešu vēža biedrības mērķis ir samazināt saslimstību ar vēzi cik vien tas iespējams, padarīt to kontrolējamu. “ Mēs palīdzam pacientiem un viņu tuvajiem cilvēkiem sadzīvot ar slimību” .
Misijai pakārtoti mērķi:
  • Samazināt saslimstību ar vēzi
  • Palielināt izārstēto pacientu skaitu
  • Uzlabot vēža pacientu dzīves kvalitāti
 
 
Galvenie darbības virzieni:
Izpēte
Biedrība apmaksā aptuveni 50% no visā valstī veiktajiem pētījumiem onkoloģijā, 2010. gadā vēža izpētē, veselības speciālistu un pētnieku izglītībā un apmācībā tika ieguldīti 85 miljoni eiro.
Uzmanības pievēršana un informēšana
Liels akcents tiek likts uz mājas lapā pieejamu informāciju, brošūrām, informācijas lapām, tiek izdots žurnāls “Kracht” (“ Spēks”).
Profilakse
Saskaņā ar pētījumu, divi no pieciem vēža gadījumiem varētu neizraisīties, ja būtu pietiekama profilakse. Notiek kampaņas pret smēķēšanu, par veselīgu dzīves veidu, tāpat par agrīnu diagnosticēšanu utt.
Pacientu atbalsts
Onkoloģijas informācijas dienests palīdz pacientiem tikt galā ar savu slimību. Mājas lapa, brošūras, e-pastu dienests un bezmaksas telefona līnija ir tikai daļa no šī servisa darbības, īpaša uzmanība tiek pievērsta pacienta psihosociālajam stāvoklim – nogurumam, seksualitātei utt. Tiek atbalstītas 25 onkoloģisko pacientu organizācijas un šo organizāciju federācija. Daudzus gadus biedrība ir atbalstījusi pacientu organizācijas, tas notiek arī tagad, taču šobrīd pacientu organizācijas vairāk fokusējas uz tiesību aizstāvību, lai palielinātu pieejamību pakalpojumiem un vēža ārstēšanas kvalitāti.
Brīvprātīgo programma
Bez sabiedrības pārstāvjiem brīvprātīgo programmā darbojas pētnieki, zinātnieki, kā arī medicīnas profesionāļi.
Līdzekļu iegūšana
Saistībā ar nemitīgu vajadzību pieaugumu, tiek plānots šobrīd savākto līdzekļu apjomu 109 miljonu eiro apmērā (2010. Gada dati) palielināt līdz 148 miljoniem eiro 2014. Gadā. 30% no ziedojumiem šobrīd ir novēlējumi, pateicoties biedrības labajam vārdam un darbiem.
Līdzekļi tiek vākti arī ar loterijas palīdzību. Lai piesaistītu jauniešus, tiek veidota programma “Fight cancer” , arvien vairāk naudas tiek iegūts organizējot speciālus notikumus (to dara privātpersonas un grupas) - uzkāpšana kādā kalnu virsotnē utt.
 
Psihosociālā rehabilitācija onkoloģijas pacientiem
Nīderlandē darbojas vairākas rehabilitācijas programmas, kas domātas tieši onkoloģijas pacientiem. 12 nedēļu programma “Atlabšana & stabilitāte” sastāv no fiziskiem treniņiem divreiz nedēļā, ko vada fizioterapeits un 7 psihosociālām sesijām, ko vada dažādu nozaru speciālisti atkarībā no tēmas. Šai programmai pamatā ir biopsihosociālais modelis un sociālā atbalsta un modelēšanas teorijas, lai uzlabotu onkoloģisko pacientu dzīves kvalitāti. Fiziskās aktivitātes nepieciešamas, lai uzlabotos kustību kvalitāte, izturība, kā arī, lai cīnītos ar nogurumu un mazinātu stresu. Fiziskās nodarbības sākas ar ļoti nelielu slodzi, tad tā pakāpeniski tiek palielināta atkarībā no katra individuālajām spējām. Nodarbībās iekļautas arī komandu spēles, ūdens aerobika, peldes baseinā, kā arī dalīšanās izjūtās ar citiem dalībniekiem. Savukārt psihosociālās nodarbības domātas, lai stiprinātu pašapziņu un nodrošinātu psiholoģisko atbalstu cīņā ar slimību. Dalībnieki saņem informāciju par onkoloģijas jautājumiem, viņiem ir iespēja dalīties savā pieredzē. Šī programma tika uzsākta 1996. gadā divos rehabilitācijas centros, šobrīd to piedāvā vairāk nekā 60 centros Nīderlandē un Beļģijā, un tā ir daļa no onkoloģiskās ārstēšanas.
Bāzēta uz šo iepriekšējo programmu ir attīstīta jauna kas saucas “OncoRev”. Arī tā ir 12 nedēļu garumā, tāpat divreiz nedēļā tiek piedāvātas fiziskās aktivitātes, taču psihosociālā daļa tiek bāzēta uz paša pacienta individuālu apmācību un personības attīstību, ko kontrolē terapeits, minimāli iekļaujot grupu apmācību. Pacients strādā ar sevi un attīsta tādas iemaņas kā mērķa izvirzīšanu, informācijas savākšanu, informācijas atlasi un apkopošanu, lēmumu pieņemšanu, rīcību un reakciju, bez tam arī dažādus problēmu risināšanas paņēmienus. Arī fiziskās nodarbības atšķiras – sākumā terapeits kopā ar pacientu izvirza mērķus šīm nodarbībām, tad saskaņā ar mērķiem tiek izstrādāta individuāla programma. Katras nodarbības sākumā ir individuāls treniņš, pēc tam grupu nodarbība. Pacientiem tie likti pulsa mērītāji, kā arī aparatūra, kas mēra nogurumu, terapeits dod padomus, kā labāk darīt to vai citu vingrinājumu.
Šo nodarbību laikā, kā arī pildot mājasdarbus, pacients iemācās sevi vadīt un sasniegt izvirzītos mērķus gan fiziskajās aktivitātēs, gan darbā, mājas darbos, hobijos, attiecībās ar citiem cilvēkiem un ģimenē.
Pirmajās trijās nedēļās pacienti dalās arī pieredzē par savu slimību, gūst zināšanas par stresa menedžmentu, relaksēšanos, nogurumu, mācās psiholoģiju, slimības uztveri, kā arī cenšas vairot optimismu un pašpārliecinātību. Pēc tam tiek apgūta problēmu risināšanas tehnika – problēmas noteikšana, problēmas definēšana, formulēšana un mērķu izvirzīšana, alternatīvo risinājumu izvēle, lēmuma pieņemšana, lēmuma ieviešana un apstiprināšana.
 

Jaunumi

INTERNETA TIEŠRAIDE TIEŠRAIDE KONFERENCES TIEŠRAIDE SOS