Slovēnija

 
Īsumā
 
Kādreizējā Dienvidslāvijas daļa, neatkarīga valsts kļuva 1991. gadā. Valstī ir aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju, ap 16% jaunāki par 15 gadiem. Vidējais dzīves ilgums sievietēm ir 71, 3 gadi, vīriešiem 78,8 gadi, kas ir zem vidējā Eiropas Savienības līmeņa, bet virs Centrāleiropas un Austrumeiropas līmeņa. Izplatītākie nāves cēloņi ir kardiovaskulārās slimības (gandrīz puse no visiem nāves cēloņiem), pēc tam seko vēzis, nelaimes gadījumi, elpošanas slimības, līdzīgi kā lielākajā daļā ES valstu.
Veselības aprūpei tiek tērēti vairāk nekā 8% no IKP, tādējādi tuvojoties vidējam ES valstu līmenim. Gultu skaits slimnīcās – ap 4,6 uz 1000 iedzīvotājiem, ģimenes ārstu skaits – 2,2 uz 1000 iedzīvotājiem (2009. gada Pasaules Veselības Organizācijas dati).
 
 
Veselības aprūpes sistēma
 
Pēc neatkarības atgūšanas iepriekšējā veselības aprūpes sistēma bija sevi izsmēlusi, tāpēc 1992. gadā tika izveidota uz apdrošināšanu balstīta finansēšana, ko organizē publiskā veselības apdrošināšanas aģentūra. Tāpat likumā tiek noteikts, kas ietilpst obligātajā un brīvprātīgajā apdrošināšanas shēmā, kā arī papildus shēmā. Daļa no veselības aprūpes sektora tika privatizēta, tika ieviesti daži tiešie maksājumi, kā arī brīva iespēja izvēlēties ārstus un primārajai aprūpei tika piešķirta tā dēvētā “gate keeping” jeb vārtu sarga loma.
Sākotnēji veselības aprūpes reformu rezultātā izdevās palielināt veselībai tērējamo procentu apjomu no IKP, jo tika ieviesta obligātā apdrošināšana, kā arī daļa iedzīvotāju iegādājās brīvprātīgo apdrošināšanu. Tomēr pēdējos gados atkal ir problēmas ar naudas deficītu, jo līdzekļu trūkuma dēl pieaug rindas slimnīcās, ārsti un māsiņas nav apmierināti ar darba apstākļiem, bet pacienti - ar rindām un servisa kvalitāti. Turklāt, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, medikamenti ir dārgāki.
 
 
Organizacionālā struktūra
 
Nacionālā veselības padome – valdības padomdevēja institūcija, kas nodrošina lai veselības jautājumi atrastos valdības dienaskārtībā. Taču tās loma šobrīd tiek pārskatīta.
 
Veselības ministrija – attīsta nacionālo veselības politiku un nodrošina veselības aprūpes sistēmas pārraudzību un regulēšanu.
 
Veselības konsīlijs – augstākā ekspertu institūcija, kas konsultē valdību par veselības politikas jautājumiem.
 
Parlamentārā komiteja sociālos, darba, ģimenes un veselības jautājumos sagatavo likumdošanas priekšlikumus.
 
Slovēnijas Veselības apdrošināšanas institūts izveidots lai nodrošinātu obligāto veselības apdrošināšanu, tam ir vairāk nekā 50 nodaļas.
 
Slovēnijas sabiedriskās veselības institūts ar 9 reģionālajiem institūtiem dibināts, lai pārvaldītu vides veselību, higiēnas jautājumus, epidemioloģiju, informatīvās un izpētes aktivitātes.
 
Vietējās pašvaldības ir tiesīgas veikt savas korekcijas primārās aprūpes plānošanā, taču tās nav sākušas spēlēt aktīvu lomu lēmumu pieņemšanā kā tas bija paredzēts reformas uzsākot.
 
Medicīnas un farmācijas kameras spēlē būtisku lomu Veselības minisrijas lēmumu pieņemšanas procesā.
 
 
Veselības aprūpes plānošana, regulēšana un vadība
 
Sistēma paliek centralizēta – lielākā daļa plānošanas un līdzekļu sadales notiek valsts līmenī, zemākajos līmeņos pārsvarā notiek izpilde. Arī ienākumi no obligātās veselības apdrošināšanas tiek plānoti centralizēti.
Nav skaidras plānošanas par tādu medicīnisku tehnoloģiju ieviešanu, kas prasa lielas investīcijas, pamatā visa plānošana notiek sastādot ikgadējo plānu ar obligātās veselības apdrošināšanas ieņēmumiem.
 
 
Veselības aprūpes finansēšana un izdevumi
 
Obligātā apdrošināšana ir veselības aprūpes galvenais ieņēmumu avots, kas sastāda aptuveni 85% no līdzekļiem, nodokļiem ir neliela loma - ap 4%, brīvprātīgā apdrošināšana sedz visu pārējo. No valsts budžeta tiek finansētas lielākās investīcijas veselība aprūpes objektos.
Veselības apdrošināšanas sistēma. Ir 21 kategorija apdrošināto, taču pastāv divas galvenās grupas. Pirmās grupas maksājumi ir no ienākumiem, tie neparedz nekādus riskus, bet iekļauj nestrādājošos dzīvesbiedrus un bērnus. Jāmaksā 13,45 % no bruto ienākumiem (6,56% maksā darba devējs, 6,36% - darba ņēmējs) + 0,53% darba devējs maksā par darba traumām un slimībām.
Otrā grupa maksā fiksētu summu. Pensionāri maksā 5,65% no bruto pensijas, pašnodarbinātie, fermeri un amatnieki maksā saskaņā ar noteiktu proporciju no saviem ienākumiem. Par bezdarbniekiem maksā valsts.
Kā strādā obligātā veselības apdrošināšana. Tā nodrošina visus apdrošinātos ar divu veidu tiesībām – pirmās ir veselības aprūpe, otrā – pabalsti slimības laikā.
Slovēnijā ar katru gadu palielinās arī privātās veselības apdrošināšanas loma.
 
 
Veselības aprūpes sistēma
 
 
Primārā aprūpe
 
To nodrošina gan publiskie, gan privātie piegādātāji. Publiskie nodrošinātāji ietver sevī veselības aprūpes centrus un veselības stacijas. Veselības stacijas minimums ir: neatliekamā palīdzība, ģimenes ārsta prakse, veselības aprūpe bērniem un jauniešiem, pamata diagnosticēšanas serviss, kā arī stacija ir saistīta ar tuvāko veselības centru, kur var saņemt plašāku pakalpojumu klāstu.
Veselības centrā minimums ir: profilakse un ārstēšana, kā arī primārā aprūpe dažādām mērķgrupām. Centri pieder pašvaldībām. Darbinieki ir algoti, bet ārstiem un zobārstiem ir speciāli līgumi privāto prakšu uzturēšanai. Ar šo punktu ir problēmas, jo īsti nav sakārtotas savstarpējās attiecības.
Obligātās veselības aprūpes ietvaros pacientam ir tiesības izvēlēties primārās aprūpes ārstu, pie kura jābūt reģistrētam vismaz gadu, tad to drīkst nomainīt. Ģimenes ārsts nosūta uz citām apskatēm.
 
Sekundārā un augstākā aprūpe
 
Uz to nosūta ģimenes ārsts, taču kooperācija starp primāro un augstākā līmeņa aprūpi ir vāja. Šo aprūpi nodrošina slimnīcās vai privātajos centros, pavisam Slovēnijā ir 26 slimnīcas, no tām 12 – specializētas. Slimnīcu noslogotība ir vidēji par 85%, tas licis domāt par vienošanos katru gadu gultu skaitu un štatus samazināt par 1- 1,5%.
 
Sociālā aprūpe
 
Nodrošina publiskais sektors. Aprūpes nami parasti ir saistīti ar veselības aprūpes centriem un strādā cieši kopā ar ģimenes ārstiem pašvaldībās. Pieaugošais veco cilvēku skaits ir jauns izaicinājums Slovēnijas sociālajai aprūpei.
 
 
Cilvēkresursi un apmācība
 
Nodarbināto skaits veselības aprūpē tiek kontrolēts, ierobežojot medicīnas fakultātē uzņemto cilvēku skaitu, taču šo normu nemitīgi nākas pārskatīt, jo, piemēram, šobrīd trūkst personāla un to nākas rekrūtēt no citām valstīm.
 
 
Medikamenti
 
Obligātā veselības apdrošināšana ietver sevī tā dēvēto pozitīvo medikamentu sarakstu un starpsarakstu. Atmaksa par zālēm no pozitīvā saraksta ir 75%, visu atmaksu var saņemt, ja ir brīvprātīgā veselības apdrošināšana, par starpsaraksta zālēm var saņemt 25% atmaksu. Ir arī zāles par kurām nesaņem apmaksu. Ārstiem ir ieteikts izrakstīt medikamentus saskaņā ar references cenām, taču tas nav obligāti. Receptes tiek reģistrētas un kontrolētas.
Problēma nozarē – strauji palielinās zāļu patēriņš un cenas.
 
 
Finanšu resursu izlietojums
 
Ikgadējās pārrunas un kontraktu slēgšana saistībā ar obligāto veselības apdrošināšanu norit trijos līmeņos. Vispirms nacionālajā līmenī tiek diskutēts par to, kas tiks iekļauts apdrošināšanas paketē, un nosaka budžeta griestus. Nākamajā etapā sabiedrotie diskutē par servisa nodrošinātājiem un atbildības sfērām. Trešajā stadijā tiek slēgti līgumi.
 
 
Samaksa par slimnīcām
 
Slimnīcas tāpat kā veselības centri savu finansējumu saņem pēc noslēgtajiem līgumiem ar apdrošinātāju. Budžets nosaka limitu, ko drīkst iztērēt, ir ieviesta atskaites sistēma – samaksa par katru aprūpes gadījumu. Tas šobrīd tiek unificēts, jo dažādās slimnīcās par vienu un to pašu pakalpojumu var būt jāmaksā dažādas cenas, tāpēc apdrošinātājam rodas apmaksas problēmas.
 
 
Veselības centru un ārstu apmaksa
 
Primārajiem veselības centriem maksā par provizorisko cilvēku skaitu un par padarīto darbu, to dara vietējais apdrošināšanas fonds. Ārsti var strādāt par darba algu vai privāti, pamatojoties uz līgumu ar apdrošinātāju, vai privāti, bez līguma ar apdrošinātāju. Pēdējā gadījumā viņi saņem tiešos maksājumus vai samaksu no brīvprātīgās apdrošināšanas. Viņi var paši noteikt cenas, šo naudu pacientiem neatmaksā.
Slovēnijas veselības aprūpes sistēma visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no ienākumu apjoma, nodrošina universālu pieeju pakalpojumiem. Iedzīvotāji kopumā ir apmierināti ar aprūpes sistēmu, arī veselības stāvoklis salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir labs, taču ir vairākas problēmas, ar kurām nākas saskarties – manipulācijas, uz kurām nākas gaidīt garās rindās, kopējo izdevumu palielināšanās, medikamentu izlietojuma apjoma palielināšanās, ārstu trūkums utt.
 
 
Pacientu organizācijas
 
Slovēnijas vēža pacientu asociācija apvieno onkoloģiskos pacientus, viņu tuviniekus, draugus, veselības profesionāļus un visus, kas vēlas strādāt kopā, lai cīnītos pret vēzi, uzlabotu veselības kvalitāti un vairotu dzīves kvalitāti slimības gadījumā.
http://www.onkologija.org/
Nevalstiskā bezpeļnas organizācija, Kolorektālā vēža biedrība, kas apvieno šīs slimības pacientus un viņu tuviniekus, ar mērķi cīnīties par labāku ārstēšanu un dzīves kvalitāti. Tālejošais mērķis - pacelt problēmu augstākā, ne tikai Slovēnijas, bet visas Eiropas un pasaules līmenī.
www.europacolon.com

Psihosociālā rehabilitācija
Nav atrodams īpaši daudz informācijas par psihosociālās rehabilitācijas norisi onkoloģijas pacientiem Slovēnijā, taču 2008. Gadā, kad Slovēnija bija ES rezidējošā valsts, veselības aprūpes jomā tika izvirzīta prioritāte – onkoloģija un tās ārstēšana, kā rezultātā tapa arī apjomīga grāmata. Viena no nodaļām veltīta psihosociālajai rehabilitācijai, tālāk daži galvenie secinājumi no šīs grāmatas. Grāmata izdota projekta FACT (Fight against cancer Today) ietvaros ar ES sociālo fondu atbalstu.
Lai arī psihosociālā onkoloģija ir relatīvi jauna disciplīna, tai būtu jābūt onkoloģiskās ārstēšanas sastāvdaļai, taču šobrīd tikai dažās valstīs tā ir. Par labu šai disciplīnai runā daudzi empīriski gadījumi, taču nepieciešams izstrādāt apkopojošas vadlīnijas un ieviest tās ikdienas praksē.
Vēzim un tā ārstēšanai ir milzīga psiholoģiska un sociāla ietekme paralēli fiziskajām norisēm. To pavada dramatiskas izmaiņas cilvēka organismā, tostarp fiziskas, emocionālas, garīgas, personīgas utt. Aptuveni 50% onkoloģisko pacientu cieš no stresa, garastāvokļa izmaiņām, izjūtot dusmas, bēdas, nomāktību. Daudziem šīs izmaiņas attīstās līdz pat depresijas stāvoklim, pēctraumatiskam stresam, bet paralēli tam, novērojamas nopietnas klīniskas konsekvences, zema dzīves kvalitāte, zemāks sāpju slieksnis, augsts pašnāvību risks, rezultātā – nesekmīga ārstēšana.
Kvalitatīvs psihoonkoloģiskais serviss palīdz izvairīties vai vismaz mazināt visus iepriekš aprakstītos procesus, uzlabo dzīves kvalitāti ārstēšanas laikā un pēc ārstēšanas. Katra pacienta vajadzības ir unikālas, pacienti ir kļuvuši labāk informēti, tie pieprasa vairāk informācijas un vēlas dalīties lēmumu pieņemšanas procesā ar ārstu. Arī medicīnas darbinieki ir nonākuši pie secinājuma, ka daudzpusīga un uz pacientu centrēta pieeja ārstēšanai ir vislabākā, lai nodrošinātu sekmīgu onkoloģisko aprūpi pacientam.
Bez tam dzīves kvalitāte ir labs vērtēšanas kritērijs un tiešā veidā norāda uz aprūpes kvalitāti.
Psihosociālā pieeja uzlabo ārsta – pacienta attiecības un pacienta apmierinātību, kā arī tūlīt pēc onkoloģiskajām problēmām palīdz uzrādīt psihosociālās problēmas, centrējas uz pacienta vajadzībām, kas rada labākus ārstēšanas rezultātus. Protams, tāda komunikācija prasa izcilas komunikācijas prasmes no ārsta, taču tās iespējams attīstīt un uzlabot. Lai arī pēdējā laikā bieži runāts par psihosociālās aprūpes lielo nozīmi indivīda, ģimenes, sabiedrības un visas valsts mērogā, daudzās valstīs tā tomēr nav iekļauta ārstēšanas paketē. Rekomendāciju līmenī psihoonkoloģiskajam servisam būtu jābūt visu ES valstu nacionālo veselības programmu sastāvdaļai, lai visiem eiropiešiem būtu vienādas tiesības uz augstāku dzīves kvalitāti un iespēju iekļauties sabiedrības dzīvē.
Apkopojošās rekomendācijas
Psihosociālā aprūpe jāiekļauj ikviena onkoloģijas pacienta standarta ārstēšanas plānā visā Eiropā, tai jābūt pieejamai ikvienā onkoloģijas centrā.
Ikvienam onkoloģijas pacientam un viņa ģimenei jāsaņem optimāla psihosociāla aprūpe atbilstoši slimības stadijai, paralēli ārstēšanai.
Ārstiem un māsiņām jābūt atbilstoši apmācītiem, lai varētu nodrošināt komunikāciju, tam ir jābūt iekļautam viņu apmācību programmā. Bez tam personālam jābūt zinošam, kā novērtēt pacienta psihosociālo stāvokli pēc onkoloģiskās ārstēšanas vai tās laikā, lai ieteiktu visatbilstošāko ārstēšanas paņēmienu.
Specifiskiem līdzekļiem, tādiem kā psihoterapija un psihofarmakoloģija, jābūt pieejamiem visiem onkoloģijas pacientiem un viņu tuviniekiem, ja tas nepieciešams.
Dzīves kvalitātes novērtējumam jābūt automātiski iekļautam onkoloģiskās aprūpes dienaskārtībā, lai zinātu pacienta vajadzības, uzlabotu ārstēšanu un monitorētu aprūpes kvalitāti.
 
Avoti
http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0006/98880/SVNsum122002.pdf
http://www.onkologija.org/
www.europacolon.com
www.protiraku.si
www.europadonna-zdruzenje.si
www.onko-i.si
www.program-svit.si
www.viva.si
www.who.int

Jaunumi

INTERNETA TIEŠRAIDE TIEŠRAIDE KONFERENCES TIEŠRAIDE SOS