Igaunija

Īsumā
Igaunijā ir nepilni 1,5 miljoni iedzīvotāju, iedzīvotājus skaits ir ar tendenci samazināties saistībā ar pieaugošo migrāciju un negatīvu dabisko pieaugumu. Vidējais dzīves ilgums - 71 gads (sievietēm - 77 gadi un vīriešiem - 65), jaundzimušo mirstība samazinās – šobrīd ap 5,7 gadījumiem uz 1000. Galvenie nāves iemesli – kardiovaskulārās slimības, onkoloģiskās slimības un nelaimes gadījumi.
Kopš 1991. gada Igaunijas veselības aprūpes sistēmā ir divas būtiskas izmaiņas – pirmkārt, tā ir pārgājusi no centralizētā valsts pārvaldīta mehānisma uz decentralizētu, otrkārt, no valsts apmaksāta budžeta uz sociālās apdrošināšanas iemaksām. Igaunijas veselības apdrošināšanas fonds tika pārveidots par neatkarīgu sabiedrisku organizāciju, kas varētu nodrošināt konkurētspējīgus pakalpojumus. Tai pat laikā notikušas lielas izmaiņas primārajā aprūpē un sabiedrības veselībā. Deviņdesmitajos gados Igaunijas veselības aprūpes sistēma nebija gatava uz to decentralizācijas vilni, ko nācās piedzīvot, taču šobrīd Sociālo lietu ministrija veicot daudzas reformas, atkal ir spējusi uzņemties atbildību par procesu. Beidzamās reformas fokusētas uz veselības servisa paaugstināšanu, ieskaitot primārās aprūpes stiprināšanu, uzsākot gate - keeping principa ieviešanuun mainot maksāšanas sistēmu, tai pat laikā saglabājot kvalitāti un pieejamību. 2009. gadā ģimenes ārstu skaits uz 1000 iedzīvotājiem – 3, gultu skaits slimnīcās – 6 ,   veselības izdevumi sastāda gandrīz 6% no IKP.
 
Organizatoriskā sistēma un vadība
Caur Sociālo lietu ministriju un tās aģentūrām Igaunijas valsts ir atbildīga par vispārīgās veselības politikas attīstīšanu un ieviešanu, ieskaitot sabiedrības veselības politiku, veselības aprūpes servisa kvalitāti un pieejamību. Valdības galvenā funkcija ir regulēšana. Pēdējā laikā reģionu un municipalitāšu loma veselības aprūpē ir mazinājusies.
2001. gadā iepriekš eksistējošo Centrālo slimību fondu un 17 reģionālos slimību fondus aizstāja Igaunijas veselības apdrošināšanas fonds. Tā galvenie pienākumi ietver kontraktus ar veselības aprūpes nodrošinātājiem, samaksu par veselības pakalpojumiem, farmācijas izdevumu atmaksāšanu, slimības lapu un grūtniecības pabalstu apmaksu.
 
Veselības aprūpe Igaunijā kopš 2002. gada ir gandrīz pilnībā decentralizēta, veselības nodrošinātāji darbojas autonomi, servisu nodrošina individuāli uzņēmēji un organizācijas (SIA, fondi, privātuzņēmēji). Slimnīcas ir pārsvarā SIA, kas pieder municipalitātēm vai valsts fondiem vai citām valsts institūcijām. Attiecīgi tie pieder vai nu sabiedriskām institūcijām vai ir peļņu nesoši (SIA) vai bezpeļņas (Fondi) . Daudzas poliklīnikas ir privātas. Visi ģimenes ārsti ir privātuzņēmēji vai strādā privātkompānijās, kas nodrošina tikai primāro aprūpi. Pēdējā laikā ir pieaugusi pacienta/patērētāja loma debatēs par veselības aprūpi.
 
Trīs galvenie ieguvumi no reformām: Atbildība par vispārējo veselības aprūpi gulstas uz sociālo lietu ministrijas pleciem, municipalitāšu atbildība par plānošanu un administrēšanu ir minimāla, lielāka atbildība ir par izpildi. EHIF un Veselības aizsardzības inspektorāts, kas bija pārstāvēti katrā reģionā, tagad ir apvienojuši zem sevis vairākus reģionus. Treškārt, lielāka atbildība ir uz EHIF vadību un uz pakalpojumu nodrošinātājiem. Veselības aprūpes nodrošinātājiem tagad ir legāls statuss kā privātuzņēmējiem, kas darbojas pēc likumiem, līdz ar to viņi atskaitās slimnīcu uzraudzības padomēm. EHIF nav ministrijas padotais.
 
Veselības aprūpes finansēšana un izdevumi
Galvenais ienākumu avots – nodokļi, kas veido 66% no visiem veselības aprūpes izdevumiem, no valsts budžeta 8 %, no municipālā 3%, no privātpersonām 23%. Veselības aprūpe tiek nodrošināta balstoties uz pilsonību un piederību speciālām grupām, ko nosaka valsts likumdošana. No šī pamatprincipa nav iespējams izvairīties. Strādājošie un pašnodarbinātie maksā Valsts ieņēmumu dienestam sociālo nodokli, kas nodrošina gan veselības aprūpi, gan pensiju iemaksas, praksē darbadevējs maksā nodokli, tā kā darbinieks praktiski pats neko nemaksā.
Specifiskām grupām, piemēram, jaunajām māmiņām, bezdarbniekiem, tiem, kas aprūpē cilvēkus ar invaliditāti, iemaksas nodrošina valsts. Citas grupas, piemēram, bērni, pensionāri, studenti, cilvēki ar invaliditāti saņem aprūpi par brīvu.
Aprūpi saņem reģionāli, atkarībā no dzīvesvietas, tātad vietas, kur tiek izmantots veselības pakalpojumu klāsts. EHIF pārklāj ap 94% iedzīvotāju. Atlikušie procenti vai nu izvairās no nodokļu maksāšanas vai arī ir bezdarbnieki ilgāk nekā 9 mēnešus. Ātrā palīdzība ir bezmaksas.
Bērniem un jauniešiem līdz 19 gadu vecumam zobārstniecības pakalpojumi, ieskaitot profilaksi un higiēnu, ir bezmaksas.
Dažiem pakalpojumiem ir ieviesti līdzmaksājumi, piemēram, ārstu mājas vizītēm, ambulatorajām vizītēm un slimnīcā pavadītajām dienām, no tiem ir atbrīvoti bērni un grūtnieces, kā arī pacienti, kam nepieciešama intensīva terapija.
Problēma, kas pastāv – neattīstās veselības aprūpes tirgus konkurence, kā atzīst igauņi, tas ir tāpēc, ka pietiekami liels pakalpojumu klāsts tiek apmaksāts un īpaši ilgi nav jāgaida rindās. Bez tam, nav iespējas izvairīties no EHIF maksājumiem, vienīgā iespēja – apdrošināšanas polises, ko darbadevēji pērk darbiniekiem, dod 33% atlaidi no sociālā nodokļa maksājuma.
 
Izdevumi veselības aprūpē
Valdībai nav mērķis, lai veselības aprūpes izdevumi sasniegtu zināmu procentu no IKP, drīzāk veselības aprūpes izdevumi ir atkarīgi no algu līmeņa, kas veido EHIF pamatu un pieaugošajām privātajām izmaksām par zālēm un citiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Tomēr, ja skatās no IKP procentu puses, Igaunijā šie izdevumi ir vislielākie no Baltijas valstīm.
 
Veselības aprūpes sistēma
Reformas sākumā bija uzstādīts mērķis ieviest ģimenes medicīnu kā specialitāti, tāpēc tagad ir skaidri nodalīta primārā aprūpe no ambulatorās aprūpes.
Ģimenes ārsti nodrošina diagnostiku, vispārīgu slimību ārstēšanu, padomu sniegšanu, profilaksi utt. Pacientam nepieciešams ģimenes ārsta norīkojums, lai apmeklētu lielāko daļu speciālistu un arī nokļūtu slimnīcā. Pie vairākiem speciālistiem var iet arī bez norīkojuma – acu ārsta, ginekologa, psihiatra, zobārsta.
Katram ģimenes ārstam ir reģistrētie pacienti, pacienti var mainīt ārstu kad vien vēlas, ja vien var atrast kādu, pie kā piereģistrēties. Pētījumi rāda, ka vairāk nekā 80% ir apmierināti ar ģimenes ārstu darbu, bez tam 80% gadījumu ģimenes ārstu var apmeklēt tajā dienā, kad to vēlas un tikai 7% gadījumu ir jāgaida ilgāk nekā 5 dienas. Tai pat laikā pētījumi rāda arī to, ka ne visi Igaunijas iedzīvotāji ir pieņēmuši ģimenes ārsta gate keeper lomu veselības aprūpes sistēmā un vēlas izmaiņas.
Ambulatorā, sekundārā un terciārā aprūpe
Speciālistu aprūpe Igaunijā dalās divās daļās – ambulatorie speciālisti un slimnīcu ārsti. Ambulatoro aprūpi nodrošina poliklīnikas, veselības centri, slimnīcu ambulatorās nodaļas un neatkarīgi speciālisti. Gan privātie speciālisti gan pārējie slēdz līgumus ar EHIF.
Slimnīcu pakalpojumus nodrošina reģionālās, centrālās un vispārējās slimnīcas, kā arī specializētās slimnīcas. Visas slimnīcas licenzē Veselības aprūpes valde un tās darbojas kā akciju sabiedrības vai bezpeļņas fondi, daudzas slimnīcas ir municipalitāšu īpašums. Privātās slimnīcas nodrošina specifiskus servisus ginekoloģijā, kardioloģijā u.c. Slimnīcām ir relatīva brīvība pieņemot lēmumus par renovāciju, darbiniekiem, algām, aizņēmumiem.
Notiek uzlabojumi slimnīcu servisā – pavadīto dienu skaits samazinās, gultu skaits samazinās, plāns, lai 2015. gadā būtu 2 gultas uz 1000 pacientiem.
Rindas ir aktuāls jautājums, tās galvenokārt izraisa naudas trūkums. Tikai aptuveni puse iedzīvotāju uzskata, ka pieejamība slimnīcām un pakalpojumiem ir laba, tai pat laikā vairāk nekā 80% no tiem, kas patiešām bijuši slimnīcā pēdējā gada laikā, ir apmierināti ar servisu un kvalitāti.
 
Sociālā aprūpe
Sociālā aprūpe Igaunijā ir pašvaldību atbildība, to finansē valsts budžets. Sociālā aprūpe tiek nodrošināta ar pabalstu palīdzību un citiem atvieglojumiem. Nauda domāta ikdienas izdevumiem, aprūpētāju apmaksai utt. Pakalpojumi, kas domāti cilvēkiem ar garīgās veselības problēmām vai invaliditāti, ir valsts ziņā, tos nodrošina Sociālo lietu ministrija.
 
Cilvēkresursi un apmācība
Pēc neatkarības atgūšanas uz cilvēkresursu un apmācības bāzes tika veikti lieli ietaupījumi, kas šobrīd ir rezultējušies lielās personāla problēmās, īpaši pēdējā laikā, kad brīvais darbaspēka tirgus ļauj doties strādāt uz citām valstīm. Ir problēmas ar zemāko medicīnas personālu un problēmas arī ar ārstiem, kuru skaits ir katastrofāli samazinājies. Igaunija pat ir mēģinājusi ieviest paātrināto māsu apmācību, bet šis priekšlikums nav iedzīvojies saistībā ar nelielo apmācību kapacitāti.
 
Medikamenti
Medikamentu valsts aģentūra (MVA) ir pilnībā atbildīga par visām farmācijas aktivitātēm un medicīnas aparatūru. Ir kompensējamo zāļu saraksts, darbojas references cenu sistēma. Ārstiem kompensējamās zāles ir jāizraksta pēc aktīvās vielas, taču, ja ir pamatojums, kāpēc pacientam vajag citas firmas zālēs, drīkst izrakstīt arī cita ražotāja medikamentus.
Finanšu resursu izlietojums
Aptuveni 70% no veselības aprūpes izdevumiem iet caur EHIF, tā budžetu nosaka valdība saskaņā ar sociālā nodokļa veselības izdevumu ieņēmumiem. EHIF fondam ir 4 reģionālie atzarojumi, kas saņem naudu atkarībā no iedzīvotāju daudzuma. Šiem atzarojumiem ir iespēja naudu nedaudz pārdalīt starp ārstiem speciālistiem, zobārstniecību un ilgtermiņa aprūpi, bet primārajai aprūpei ir stingri noteikts līdzekļu apjoms.
Kontraktus ar vietējiem pakalpojumu piegādātājiem slēdz reģionālie atzarojumi.
No valsts budžeta tiek finansēti aptuveni 8% veselības budžeta, galvenokārt caur Sociālo lietu ministriju. Katras ministrijas izdevumu griestus nosaka Finanšu ministrija saskaņā ar likumdošanu un valdības prioritātēm.
Samaksa slimnīcām ir pamatota uz izmaksām un kontraktiem ar EHIF, izmantojot augstākās cenas no cenu lapas. Cenu lapā ir ap 1800 pozīciju, gan cena par servisu, gan kompleksas cenas specifiskām procedūrām. Šobrīd notiek pāreja uz DRG – uz diagnozēm bāzēto grupu finansējuma veidu.
Primārajā aprūpē ārstiem un māsiņām, kas ir līgumattiecībās ar EHIF, maksā pēc jaukta principa un samaksā iekļaujas: procenti par apkalpojamo cilvēku skaitu, samaksa par padarīto darbu un bāzes mēneša alga. Poliklīniku speciālisti saņem samaksu par padarīto darbu, atalgojuma griesti ir atrunāti līgumā. Ārsti, kas apkalpo slimniekus slimnīcās parasti strādā par noteiktu algu, tāpat par noteiktu algu strādā citi veselības aprūpes speciālisti.
 
Veselības aprūpes reformas
Galvenie izaicinājumi – paaugstināt efektivitāti un vairāk aizstāvēt sabiedrības intereses, padarot caurspīdīgākās attiecības starp veselības aprūpes nodrošinātājiem un apdrošināšanas sistēmu. Primārās aprūpes un slimnīcu reformas uzdevums ir palielināt ārstu un slimnīcu ieinteresētību procesā, liekot uzņemties daļu no finanšu riskiem un būt atbildīgiem par kvalitāti. Valdībai arī jāvairo stratēģiskās plānošanas un uzraudzības kapacitāte, bet EHIF – jāveic saimnieciskās darbības uzlabojumi. Plānota arī farmācijas reforma, lai stiprinātu references cenu sistēmu.
 
Igaunijas vēža biedrība
Dibināta 1991. gadā kā nevalstiska bezpeļņas organizācija, lai apvienotu 11 neatkarīgas nevalstiskas organizācijas, kas strādā ar onkoloģisko problemātiku. Biedrības organizācijās kopumā ir ap 2000 biedru, darbība tiek virzīta uz onkoloģiskajiem pacientiem un viņu tuviniekiem, kā arī veselības speciālistiem onkoloģijas jomā. Tiek sniegts ieguldījums informēšanā par profilaksi un ārstēšanu, kā arī veikta psihosociālā un fiziskā pacientu rehabilitācija, kā arī to pacientu problēmu atvieglošana, kas cieš no vēža pēdējās stadijās.
Avoti
www.who.int
 

Jaunumi

INTERNETA TIEŠRAIDE TIEŠRAIDE KONFERENCES TIEŠRAIDE SOS